Eiropas ekonomika šobrīd vairāk nekā jebkad agrāk saskaras ar šķēršļiem. Plaisa starp Eiropas un ASV ekonomiskajiem rādītājiem palielinās, ko saasina koronavīrusa pandēmija un notiekošais konflikts Ukrainā. Šī situācija izvirza Eiropas ekonomikas jautājumus globālo diskusiju priekšplānā.

Spēcīgs kontrasts ar ASV

Salīdzinājumam, ASV ekonomika ir spēcīgi atguvusies no nesenajiem neveiksmēm, sasniedzot izaugsmes tempu, kas ir vairāk nekā divas reizes lielāks nekā eirozonā. Šī krasā atšķirība pārveido monetārās politikas diskusijas aiz Atlantijas okeāna, jo ASV sagaidāms, ka procentu likmes pazeminās retāk nekā tās Eiropas kolēģi spēcīgākas izaugsmes un inflācijas prognožu dēļ.

Eiropas cīņa nav tikai par lēnu izaugsmi, kas ir kļuvusi zināmā mērā pazīstama problēma, bet arī par to, kā saglabāt ieguldījumus, saskaroties ar šīm problēmām. Augstās enerģijas izmaksas un ienesīgās subsīdijas no ASV mudina Eiropas uzņēmumus pārcelties, pastiprinot Eiropas problēmas.

Paolo Džentiloni, ES ekonomikas komisārs, uzsver, ka ir steidzami jāsaglabā investīcijas Eiropā. Tomēr tādi risinājumi kā Mario Dragi piedāvātie dziļākai integrācijai un centralizētam finansējumam šķiet obligāti, taču izaicinoši. Eiropas rūpniecības nozares saskaras ar risku, ka tās tiks slēgtas vai pārcelsies, ja netiks veiktas lielas politikas izmaiņas.

Iedzīvotāju novecošana un galveno dalībnieku trūkums galvenajās tehnoloģiju nozarēs vēl vairāk sarežģī Eiropas ekonomikas dinamismu. 90. gadu sākumā kontinents savulaik bija visaugstākajā līmenī, gūstot labumu no ES vienotā tirgus padziļināšanās. Tomēr ES apvienotās ekonomikas kopš tā laika ir zaudējušas savas pozīcijas ASV, ko īpaši ietekmējusi eirozonas parādu krīze un nesenie globālie satricinājumi.

Ienākumu līmenis Eiropā ir atpaliek no ASV ienākumiem, un Starptautiskais Valūtas fonds prognozē, ka šī atšķirība tikai pieaugs. Pamatproblēmas ir vājas investīcijas un darbaspēka uzkrāšana, uzņēmumiem vilcinoties atbrīvot darbiniekus, jo baidās, ka, pieaugot pieprasījumam, nevarēs viņus pieņemt darbā.

Patērētāju uzticības krīze

Patērētāju uzticība Eiropā ir zema, mājokļu cenas krītas un valdības samazina izdevumus. Turpretim ASV strādnieki ir redzējuši algu pieaugumu, kas palīdz viņiem labāk tikt galā ar inflāciju, un arī viņu lielāki ieguldījumi akcijās ir labi atmaksājušies neseno tirgus augšupeju laikā.

Eiropieši arī izvēlas strādāt mazāk, un šo tendenci pastiprināja pandēmija, jo strādnieki vienojās par ievērojamiem darba stundu samazinājumiem tādās nozarēs kā dzelzceļa un tērauda rūpniecība. Šīs pārmaiņas uz labāku darba un privātās dzīves līdzsvaru tomēr ir pretrunā ar stabilām darba stundām ASV un veicina darbaspēka trūkumu Eiropā, ko saasina demogrāfiskās izmaiņas un samazinātā imigrācija no Austrumeiropas.

Ilgtermiņa demogrāfiskie un produktivitātes izaicinājumi

ES saskaras ar demogrāfiskām problēmām saistībā ar sabiedrības novecošanos, un sagaidāms, ka līdz 2050. gadam darbspējas vecuma iedzīvotāju attiecība strauji samazināsies. Šī demogrāfiskā tendence apvienojumā ar nemainīgiem produktivitātes rādītājiem Eiropas ekonomiskajai nākotnei rada drūmu ainu.

Produktivitātes problēmas ir īpaši izteiktas, salīdzinot ar ASV, kur uzņēmumi parasti ir lielāki un mazāk regulēti, tādējādi nodrošinot lielākus ieguldījumus un efektivitāti. Eiropas uzņēmumi, kas bieži vien ir mazāki un ierobežotāki, cīnās, lai gūtu labumu no tehnoloģiskiem sasniegumiem, piemēram, mākoņdatošanas un programmatūras lietojumprogrammām.

Produktivitātes atšķirībai ir milzīga ietekme uz dzīves līmeni Eiropā. Ja lielākās Eiropas ekonomikas būtu sasniegušas ASV produktivitātes pieauguma tempus, to IKP uz vienu iedzīvotāju varētu būt ievērojami lielāks.

Arī investīciju tirgus uzrāda krasas atšķirības, jo Eiropas uzņēmumi investē daudz mazāk nekā to Amerikas kolēģi. Šī plaisa ir īpaši acīmredzama tehnoloģiju sektorā, kur ASV uzņēmumi turpina apsteigt Eiropu pētniecības un attīstības izdevumu ziņā.

Kamēr politikas veidotāji cīnās ar šiem daudzpusīgajiem izaicinājumiem, paliek jautājums: kāda cerība ir atstāta Eiropas ekonomikai?