Britu laikraksta "Financial Times" galvenais ārlietu komentētājs Gideons Rahmans pirmdien rakstīja, ka politiskie satricinājumi Francijā var izraisīt jaunu eiro krīzes kārtu.

Francijas prezidents Makrons aprīļa beigās brīdināja, ka šis ir eksistenciāls brīdis un "Eiropa var nomirt". Negaidīti tikai dažas nedēļas vēlāk viņš, šķiet, pierāda savu viedokli, izsludinot ārkārtas vēlēšanas, kas visu Eiropas Savienību varētu iegrūst potenciāli nāvējošā krīzē.

Šobrīd globālā uzmanība ir pievērsta aktuālajai politiskajai situācijai Francijā. Pirmā balsošanas kārta Francijas Nacionālās asamblejas vēlēšanās notiks 30.jūnijā. Patlaban aptauju vadībā atrodas galēji labējais Nacionālais mītiņš, otrajā vietā ir galēji kreiso dominētā Jaunā tautas fronte.

Labākajā gadījumā parlaments, kurā dominē politiskie ekstrēmisti, iegrūstu Franciju ilgstošā nestabilitātes periodā. Sliktākajā gadījumā tas novestu pie izšķērdīgas un nacionālistiskas politikas, kas ātri izraisītu ekonomisko un sociālo krīzi Francijā.

Francijas sabrukums var ātri pārvērsties par ES nepatikšanām, un šim procesam būtu divi galvenie pārneses mehānismi. Pirmā ir finanses, bet otrā – diplomātija.

Pirmkārt, Francijai jau ir fiskālas problēmas, valsts parāds ir 110% no IKP un pašreizējā valdības budžeta deficīts pērn bija 5,5%. Gan galēji labējie, gan galēji kreisie ir apņēmušies masveidā palielināt izdevumus un samazināt nodokļus, kas palielinātu parādus un deficītu, vienlaikus pārkāpjot ES noteikumus.

Francijas finanšu ministrs Bruno Le Maire brīdināja, ka jebkuras no iepriekšminētajām pusēm uzvara var novest pie tā, ka Francija iestāsies parādu krīzē un Francijas finanses tiks pakļautas Starptautiskā Valūtas fonda vai Eiropas Komisijas uzraudzībai. Le Maire atzīmēja, ka Lielbritānijas reakcija uz Trusa valdības "mini" budžetu uzsvēra, cik ātri tirgi var vērsties pret valdību, kas īsteno neapdomīgu fiskālo politiku.

Patiešām, Francijas fiskālā krīze varēja būt sliktāka nekā potenciālie draudi Lielbritānijas fiskālajai situācijai, kāds tajā laikā bija Teslai. Apvienotajā Karalistē ir mehānisms, kā ātri atlaist Trusu un atjaunot racionālu valdību. Taču daudz grūtāks uzdevums būs Francijā, kur gan galēji labējiem, gan galēji kreisajiem ir stabila vadība, bez piesardzīgākiem un reālistiskākiem politiķiem ārpusē.

Otrkārt, Francija ir viena no 20 valstīm, kas izmanto Eiropas vienoto valūtu. Iedomājieties, kas notiktu, ja Francijas obligāciju riska prēmija pieaugtu? ES tagad ir mehānismi, lai iejauktos un iejauktos, pērkot obligācijas. Bet vai ES vai Vācija būtu gatava piekrist šādam solim, ja krīzi izraisīja Francijas nefinansētās tēriņu saistības? Vācijas valdībai, kas šobrīd cenšas ietaupīt miljardiem dolāru no sava valsts budžeta, nav pamata atbalstīt izšķērdīgās Francijas glābšanu.

Arī franču galēji labējie un galēji kreisie ir ārkārtīgi skeptiski pret ES un sākuši uzbrukt ES pavēlēm un paust naidīgumu pret Vāciju. Nacionālā rallija platforma atsaucas uz "dziļām un nesamierināmām atšķirībām" starp franču un vācu pasaules uzskatiem. Partijas iespējamais premjerministra kandidāts Džordans Bardella nesen draudēja samazināt Francijas ikgadējo iemaksu ES budžetā par 2 līdz 3 miljardiem eiro.

Gandrīz desmit gadus ilgās Grieķijas parādu krīzes laikā Atēnu pretestību ES galu galā atsvēra draudi izraidīt Grieķiju no eiro zonas, kas varētu iznīcināt Grieķijas uzkrājumu vērtību. Taču Francijas izslēgšana no eirozonas – vai pašas ES – ir gandrīz neiedomājama. Kopš 20. gadsimta 50. gadiem viss ES projekts ir būvēts ap Franciju un Vāciju.

Visticamāk, Francija paliks ES un eiro monetārajā sistēmā, taču darbosies kā sabojātājs. Tas grautu ES kohēziju un stabilitāti, kas pašlaik cīnās, lai apvienotos pret Krieviju.

Ja vien Makrons neatkāpsies, kas šķiet maz ticams, viņš turpinās pārstāvēt Franciju starptautiskajos samitos un ES sanāksmēs. Taču, ja neņem vērā pēdējā brīža svārstības vēlēšanu iecirkņos, pašreizējais Francijas prezidents, visticamāk, vēlēšanās parādīsies kā ievērojami samazināts rādītājs.

Daži Makrona Eiropas kolēģi var klusi apbrīnot attēlu. Taču Francijas pagrimuma un dusmu kopējā ietekme uz Eiropu būs drūma.

Nacionālās alianses sākotnējā ideja bija stāties pretī ES Francijas suverenitātes vārdā. Taču pēdējos gados galēji labējie līderi ir sapratuši, ka stingrs eiroskepticisms var nobiedēt un atsvešināt vēlētājus un tirgus. Pēc zaudējuma 2017. gada prezidenta vēlēšanās Perikatans Nasionals klusi atmeta runas par izstāšanos no ES.

Ekonomiskā krīze kopā ar konfrontāciju ar ES un Vāciju var likt Nacionālajai aliansei atgriezties pie nacionālistiskiem un konfrontējošiem instinktiem. Vai arī pārvaldības realitāte var likt tai panākt kompromisu ar ES.

Tie, kuriem ir laba atmiņa, atcerēsies ekonomisko krīzi Francijā 80. gadu sākumā, kad sociālistu valdība mēģināja īstenot radikāli kreisu programmu. Šī krīze vainagojās ar Žaka Delora iecelšanu, vispirms kļūstot par Francijas finanšu ministru un vēlāk par Eiropas Komisijas prezidentu. Delors Briselē uzstāja uz ievērojamu progresu Eiropas integrācijā un eiro ieviešanas jomā.

Diez vai vēsture atkārtosies tieši tāpat. Tāpat gadu desmitiem ilgā pieredze ir parādījusi, ka varētu būt nepareizi uzskatīt, ka ES nespēj pārvarēt šķietami nāvējošus draudus.

Raksts pārsūtīts no: Golden Ten Data