Govs atgriezās, bet es neiekāpu autobusā. Esmu gandrīz traka no greizsirdības, un tagad rakstot man trīc rokas. Es varēju tikai klusi kliegt: "Brazdā, bālē, bālē..." Man gribējās smieties, bet asaras pēkšņi nobira. Lai cik grūta vai nabadzīga būtu mana dzīve, es nekad nejutīšu skumjas. Tikai redzot ko tādu, es jūtos tik neērti, ka gandrīz nosmaku. Kopš pamodos pulksten 9:00 un izlasīju ziņas, esmu apjucis, it kā es būtu saņēmis spēcīgu pļauku, es joprojām nevaru to saprast.